Mēdz teikt, ka vīrieti pa īstam iepazīst tikai tajā brīdī, kad jāsāk risināt kopīgi sadzīves jautājumi. Kamēr katrs dzīvo savā pusē, tiekas kafejnīcās vai dodas brīvdienu izbraukumos, viss šķiet vienkārši un patīkami.
Nav jādala ne vannasistabas plaukti, ne elektrības rēķini. Taču brīdī, kad parādās jautājums par kopīgu īri un tēriņiem, uzpeld cilvēka patiesā attieksme pret partneri un to, kā viņš saprot vārdu “kopā”.
Man šāda situācija izveidojās šoziem Tukumā. Tas nebija kāds pēkšņs pavērsiens, drīzāk lēna un klusa saprašana, ka mēs uz attiecībām skatāmies no pilnīgi dažādām pasaulēm.
Ar Didzi bijām pazīstami nepilnu gadu. Viņš strādā IT nozarē, ir mierīgs, nosvērts un vienmēr likās cilvēks, uz kuru var paļauties jebkurā situācijā.
Didzim ir trīsdesmit deviņi gadi – vecums, kad vīrietis parasti ir nobriedis un praktisks. Man ir trīsdesmit četri, strādāju par dizaineri, un pēc iepriekšējām attiecībām es nesteidzos meklēt kaut ko nopietnu, taču ar Didzi viss attīstījās dabiski un nesasteigti.
Viņš bieži pieminēja, ka viņam ļoti patīk Tukums. Viņš tur mēdza būt diezgan bieži, pamatojot to ar darba darīšanām un vecāku apciemošanu. Man Tukums arī likās simpātiska pilsēta – maza, sakopta, ar savu mierīgo ritmu.
Pamazām mēs sākām runāt par to, ka varbūt ir laiks beigt braukāt vienam pie otra un sākt dzīvot kopā. Es tajā laikā īrēju nelielu dzīvokli Rīgas pierobežā, un, tā kā abi strādājām lielākoties attālināti, mums nebija piesaistes konkrētai vietai.
Praktiskais piedāvājums Tukuma ziemā
Kādā parastā janvāra vakarā, kad ārā valdīja neliels sals un sniegs klāja ielas, mēs sēdējām pie vakariņām. Didzis, kā jau vienmēr praktisks, ierosināja: “Laura, varbūt mums tiešām ir laiks pārvākties uz vienu vietu?
Man tieši viens paziņa piedāvāja izīrēt savu divistabu dzīvokli Tukumā. Viņš pats uz gadu vai diviem aizbraucis strādāt ārpus Latvijas un grib, lai dzīvoklis nestāv tukšs. Tur ir tikko pabeigts remonts, visas ērtības, pat jaunas mēbeles.”
Man tas likās ļoti saprātīgs un izdevīgs variants. Tukums solījās būt lētāka un mierīgāka vieta nekā Pierīga, kur īres cenas pēdējos gados bija kļuvušas neadekvātas.
Didzis uzreiz pārgāja pie konkrētiem cipariem: “Viņš man kā paziņam nolaiž cenu – četri simti piecdesmit eiro mēnesī plus komunālie maksājumi. Ja dalām šo summu uz pusēm, katram sanāk divsimt divdesmit pieci eiro. Ņemot vērā dzīvokļa stāvokli, tas ir ļoti labs piedāvājums.”
Es piekritu bez ilgas domāšanas. Aprēķins bija skaidrs, un man nebija nekāda pamata apšaubīt viņa vārdus. Galu galā – mēs plānojām kopīgu nākotni, kāpēc gan lai es viņam neticētu?
Mēs sākām gatavoties pārvākšanai. Es pamazām pakoja savas dizaina grāmatas, audumu paraugus un kastes ar personīgajām mantām, domājot par to, ka beidzot mana dzīve kļūs stabilāka un paredzamāka.
Dzīvokļa apskate un dīvainā saimnieciskā pārliecība
Kad pirmo reizi aizbraucām apskatīt dzīvokli, tas tiešām bija teicamā stāvoklī. Viss smaržoja pēc jauna remonta, gaišas sienas, moderna virtuve un mājīgs iekārtojums. Tomēr bija dažas sīkas detaļas, kas manā prātā neviļus aizķērās.
Didzis telpās jutās pārāk brīvi un pārliecināti. Viņš uzreiz zināja, kurā vietā virtuvē ir filtri ūdenim, kā pareizi noregulēt apkures katlu vannasistabā un pat kura atslēga ir paredzēta pagraba durvīm, lai gan it kā tikai nesen bija saņēmis atslēgas no “paziņas”.
“Tu laikam esi te jau bijis, kamēr tavs paziņa te dzīvoja, ja jau tik labi orientējies?” es puspajokam pajautāju, pētot skatu pa logu uz Tukuma baznīcas torni.
“Jā, esmu te pāris reizes ciemojies, palīdzēju viņam ar datoru tīklu un dažām tehniskām lietām, kad viņš te taisīja remontu,” Didzis mierīgi atbildēja un turpināja pārbaudīt interneta rūtera ātrumu pie sienas.
Nākamajā nedēļā mēs sākām vest mantas. Didzis bija ļoti organizēts, viņš pat bija sagatavojis tādu kā vienkāršu īres līguma uzmetumu uz pāris lapām. “Paziņa lūdza, lai viss ir noformēts uz papīra, lai viņam tur, ārzemēs, ir drošības sajūta par savu īpašumu,” viņš paskaidroja.
Es parakstīju, īpaši neiedziļinoties juridiskajās niansēs, jo uzticējos vīrietim, ar kuru plānoju kopīgu dzīvi. Tajā brīdī tas likās tikai formāls sīkums.
Rīts, kad dokumenti parādīja citu patiesību
Pirmā diena jaunajā vietā pagāja diezgan nogurdinoši, kārtojot kastes un mēģinot iedzīvoties. Nākamajā rītā Didzis agri aizbrauca savās darba darīšanās, bet es paliku mājās, lai turpinātu izkravāt virtuves piederumus un iekārtotu savu darba stūri.
Kārtojot plauktus un tīrot virsmas, es pamanīju, ka virtuvē uz malas ir nolikta maza dokumentu mape, ko Didzis droši vien bija aizmirsis paņemt līdzi. Starp dažādām tehniskajām instrukcijām es nejauši pamanīju nelielu papīra lapu – tas bija svaigs rēķins par gāzi un apsaimniekošanu. Uz rēķina skaidri un gaiši bija norādīts īpašnieka vārds un uzvārds.
Tur nebija nekāda “paziņas”, kurš devies uz ārzemēm. Tur nebija rakstīts neviens svešs uzvārds. Saņēmējs bija: Didzis B.
Sākumā es domāju, ka varbūt es kaut ko neesmu pareizi sapratusi. Varbūt viņš to dzīvokli ir pārpirka pēdējā brīdī? Es piegāju pie plaukta, kur Didzis bija nolicis mapi ar līgumiem un zemesgrāmatas izdrukām, ko droši vien gatavoja bankai vai apdrošināšanai. Pāršķirstot lapas, es ieraudzīju, ka dzīvoklis pieder viņam jau vairāk nekā trīs gadus.
Tajā brīdī mana pasaule uz mirkli apstājās. Viss, ko viņš bija stāstījis – par paziņu, par izdevīgo īres cenu, par palīdzēšanu čomam – bija izdomāts. Šis nebija nekāds “paziņas dzīvoklis”, un nebija nekādas īres maksas, ko viņš kaut kur skaitītu.
Viņš vienkārši bija izdomājis shēmu, lai es katru mēnesi maksātu pusi no pilnīgi iedomātas summas viņa paša dzīvoklī. Viņš tēloja starpnieku savā īpašumā, lai gan patiesībā bija saimnieks, kurš nolēma gūt peļņu no savas draudzenes.
Kad Didzis vakarā atgriezās mājās, es vairs nespēlēju līdz šo izrādi. Es mierīgi apsēdos pie virtuves galda un noliku viņa priekšā to rēķinu, kurā skaidri bija redzams viņa vārds.
“Didzi, kāpēc tu man stāstīji pasakas par draugu ārzemēs?” es pajautāju, cenšoties saglabāt mierīgu balsi. “Kāpēc tu nevarēji vienkārši pateikt, ka šis ir tavs dzīvoklis un tu gribi, lai mēs šeit dzīvojam?”
Viņš uz mirkli apstājās, tad lēnām novilka jaku un apsēdās man pretī.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu stāsta turpinājumu
